Prologs
Mūsu līdzšinējais komandas biedrs Jānis Zamovskis, kurš ar mums bija startējis pirmos divus sacensību posmus, uzreiz lēma par labu Positivus un atteicās Madonā startēt pēc divām notusētām naktīm (kaut gan Ogrē un Tukumā viņš uz starta stājās bezmazvai pa taisno no naktskluba apmeklējuma). Atklāti sakot, mēs ar Artūru Pauļukeviču arī kādu laiku šaubījāmies, bet izlēmām, ka būsim kā īsteni sportisti, kas cīnīsies par sacensību kopvērtējumu, apmeklējot visus posmus. Tad nu atlika vien atrast komandas trešo dalībnieku, kas starp visiem mačiem būtu gatavs parakstīties arī uz piedzīvojumu sacensībām (ar orientēšanās sportu pati nodarbojos kopš septiņu gadu vecuma, bet Artūrs tā normāli sacensībās piedalās otro gadu). Domājām, ka spiedīsim uz saviem OK Ogre komandas biedriem – apvaicājāmies vienam, otram, trešajam, taču visu laiku uzdūrāmies uz Positivus – likās, visa Latvija sadomājusi uz turieni doties. Tad, kad bija atlicis jau diezgan maz līdz Madonas posmam, kādu dienu Skaipā ienāca Andris Kivlenieks juniors, kuram par šo nebiju vēl prasījusi, jo domāju, ka viņš negribēs, jo būs aizņemts ar citām lietām, piemēram, došanos uz Dāniju uz Pasaules Junioru čempionātu orientēšanās sportā (JWOC), jo bija pārliecinoši iekļuvis Latvijas izlasē, tāpēc, ka ir patiešām labākais no jaunajiem orientieristiem (nu labi, uzreiz pēc sava brāļa Raivo). Tā nu es joka pēc apjautājos un biju ļoti, patiešām ļoti pārsteigta, saņemot atbildi – „ja pasaules čempī nesatraumēšos, labprāt startētu ar jums.” Tā nu komanda bija nokomplektēta – turklāt Andris īsi pirms xRace Pasaules Junioru čempionātā uzrādīja labākos rezultātus no latviešiem, bet mēs ar Artūru pamocījāmies karstajās un grūtajās trīsdienu orientēšanās sacensībās „Kāpa” Alūksnē. Vēl pāris dienas pirms xRace divatā uztaisījām īsus velo, skriešanas un airēšanas treniņus, bet tā īpaši neiespringām uz neko.
Ievads
Madonā tajā rītā satikāmies smaidīgi un moži, patiešām labā noskaņojumā. Jā, protams, es zināju, ka man turpmākajās stundās būs neizsakāmi grūti, turklāt nedaudz biedēja arī atbildības sajūta par to, ka iepriekšējos posmos mums bija veicies salīdzinoši labi. Bez tam šis bija pirmais posms, uz kuru par mums fanot bija atbraukušas arī mūsu ģimenes- orientieristi ar ilgu gadu stāžu (un daudz padomiem). Tuvojoties startam, pieauga atbildības sajūta arī viņu priekšā. Īsi pirms starta, kamēr vēl paskats kaut cik normāls, safotografējos ar Kristīni Veitu no SEL team, sakot, ka vēlos foto ar uzvarētāju jau pirms distances. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka manas prognozes izrādījās patiesas – SEL team šajā posmā patiešām uzvarēja absolūtajā vērtējumā!
Iztirzājums
Starts bija kā jau starts – temps palēns, tieši kā reiz manā stilā. Bet nu ķibeles un līdz ar to milzīga nervozitāte nāca tieši pirms būkšķa, kad Artūrs īsti nevarēja izlemt, peldēt ar apaviem vai bez tiem. Beigās izdomāja peldēt ar, lai atpakaļ skriet ir ērtāk, bet, kā pats atzinās, ezera pārpeldēšana ar botām kājās paņēmusi krietni daudz spēkus. Ar Andri sagaidījām Artūru, 10 sekundes veltījām karšu aplūkošanai un maucām. Maucām 200 metrus un sapratām, ka esam palikuši divatā – trešais pazudis. :) gaidījām, bļaustījāmies, kamēr parādījās Artūrs un paziņoja, ka viņam ķēde bijusi ieķērusies – norunājām, ka turpmāk būsim uzmanīgāki un sekosim līdzi viens otram rūpīgāk. Protams, mums kā pieredzējušiem orientieristiem ieliktie kontrolpunkti likās izcili viegli, taču līdz ar to parādījās cita problēma- spēcīgais juniors Andris bija aptuveni septiņas reizes ātrāks par mani. Tā kā viņš bija mūsu komandas stiprākais posms, atdevām viņam mugursomu ar kartēm un citām štellēm, lai nes. Viņš patiešām uz priekšu šāvās kā tāda raķete! Es jau biju izbesījusies pie otrā punkta. Skrienot no kalna lejā uz mums tik ļoti liktenīgo otro punktu, es no Andra dzirdēju aptuveni tādu tekstu: es ņemšu piekto, jūs paņemiet trešo un ceturto, bet tiekamies pie sestā. Es vien noteicu: mhm. Atzīmējos punktā, uzskrēju kalnā un ar šausmām secināju, ka Andris jau ir prom. Ar visu mugursomu. Ar abām mūsu atlikušajām kartēm. Lūk, tad man likās, ka sacensības, kas tikko sākušās, patiesībā mums jau ir beigušās. Mēs pat nezinājām, uz kuru pusi viņš aizbrauca! Kur nu, mēs pat nevienu reizi nebijām aplūkojuši, kur atrodas trešais, ceturtais un piektais punkts! Kā gan mēs ar viņu varētu tikties pie sestā!?! Protams, nedaudz papsihojām. Es mēģināju saglabāt vēsu prātu un kā komandas kapteinis izlemt, kā labot kļūdu. Sapratu, ka diez vai te nostrādās visiem zināmais nerakstītais likums par tikšanos tajā vietā, kur pēdējo reizi otrs redzēts – kas vispār zina, cik ilgs laiks paies, kamēr Andris sapratīs, ka esam palikuši bez kartēm. Tāpēc ļāvāmies plūsmai un, atklāti sakot, nedaudz bļaujot viens uz otru, aizbraucām līdz tuvējam krustojumam, kur komandas dalījās. Tur arī palikām – laiks gāja un apkārt mums braukāja arvien mazāk dalībnieku, tāpēc sapratu, ka ir pēdējā iespēja rīkoties. Šķiet, krustojumā bija palikušas tikai tādas komandas, kuras īsti nemācēja orientēties, tāpēc es sāku tirgoties: teicu – man ir divdesmit gadu orientēšanās pieredze, parādiet man karti un es jums parādīšu, kur atrodas kontrolpunkts! Puisis īsti nepiekrita, bet karti parādīja un tādējādi es redzēju aptuveno 3.kp vietu, bet Artūrs aizbrauca uz ceturto – ar viņu norunājām tikties pie ceturtā ārā uz ceļa. 
Mēģināju uz savu kp braukt pēc atmiņas, bet, protams, tas nebija viegli. Man nedaudz paveicās ar kādu citas komandas puisi, kurš arī acīmredzot īsti neko nesaprata un piekrita man rādīt karti. Tā nu, nedaudz pamaldoties, redzējām, ka citas komandas no punkta nāk ārā un tādējādi mums punktu izcēla (mājās tik sapratu, ka karti steigā esmu noorientējusi otrādi, jo, kompass, protams, arī bija Andra somā un saule, kā jau 12 dienā pieklājas, tieši virs galvas). 3.kontrolpunkta paņemšana problēmu atrisināja tikai daļēji, jo man bija jāatrod arī Artūrs, kas izrādījās gandrīz vai vēl sarežģītāk – kā vēlāk sapratu, ceturtais kp bija pie trim ceļiem, tāpēc īsti nezināju, kur viņš vispār mani gaida. Braucu lēnām, laiku pa laikam apstājoties un varbūt mazliet apskaužot tās komandas, kas savā starpā atklāti uz ceļa sazvanījās. Ik pa brīdim ieskatījos kāda dalībnieka kartē (paldies visiem atsaucīgajiem) un šausminošā balss tonī uz pārmaiņām saucu savus puišus- Artūru un Andri. Protams, neviens neatsaucās- un tas bija tik besīgi! Dusmās domāju uzmīties kalnā un tad man vēl nokrita velosipēdam ķēde. Stūmu riteni kalnā un biju tuvu asarām. Kādā krustojumā, kad pēc nelieliem pūliņiem man izdevās to ķēdi salabot, manā priekšā uzradās Andris, kurš jau bija saticis Artūru un atbraucis meklēt mani. Tā arī nepaspēju paraudāt (laužot tradīciju, jo, ja tā godīgi, es raudāju iepriekšējos divos posmos).
Sekoju Andrim, aizbraucām līdz sestajam kp un Andris tajā atzīmējās. Iznācām no punkta un norunājām, ka jābrauc ļoti ātri, un vairs nevaram atļauties kļūdīties. Kā tad! Protams, pēc labi paņemtā septītā punkta uztaisījām milzu burku uz astoto, kur nez kāpēc izlēmām braukt pa taisno, nevis apkārt pa grunteni. Pa taisno- tas nav vienkārši pa meža ceļiem. Pa taisno ir pa uzraktām vagotām pļavām, aizaugušām takām un bezceļiem. Kunkuči, brikšņi un neizbraucamais ceļš, tā teikt, vēl vairāk palielināja mūsu optimismu un vēlmi cīnīties. :) Pie 8.kp satiktie līdzjutēji teica, ka pirmajiem zaudējam nieka pusstundu – nu ļoti uzmundrinoši!
Atceros, kā es, stumjoties uz mājām „Āriņi” skaļi izteicu apgalvojumu, ka man vispār riebjas sports un mēs visi esam duraki. Tā kā Andris teica, ka nevajag runāt tādas lietas, tad es viņam paklausīju, un, tālāk, kratoties pa tiem kunkučiem, pēc iespējas dzīvespriecīgā balsī apgalvoju, ka no šīm sacensībām gūstu milzīgu baudījumu un gandarījumu. Vēl man prātā ienāca doma, ka galvenais ir saglabāt supermodeles izskatu, jo nevar jau zināt, kurā brīdī uzradīsies xRace preses pārstāvis. :)
Tornī bišku pavandījāmies, kamēr atradām karti, un minām uz nākamajiem punktiem. Šajā posmā kļūdas vairs nepiekļāvām un izlikām visus savus (tas ir, droši vien tikai manus) spēkus, lai panāktu pārējās komandas. Panācām līderkomandas pie milzīgā kalna, uz kuru paskatoties, man vienīgā doma bija- lūdzu, lūdzu(!!!) tikai ne to. Bet bija tas. Kalnā bija jārāpjas augšā. Mēs tikām aptuveni līdz trešdaļai, kad Andris piedāvāja mani tajā uzstumt (nu gluži kā Munameģī!). Sākumā nepiekritu, bet pēc piecām sekundēm izlēmu, ka mēģināsim. Protams, tas bija diezgan pazemojoši, ka tevi aiz dibena stumj un aiz rokām velk kalnā, bet es viņam biju ļoti pateicīga. Uzstumta pašā augšā, ar lielu pārsteigumu ieraudzīju Raimondu Peļņu no komandas TRIATEL. Viņš nemaz nebija piekusis un netīrs, jo, kā izrādās, nemaz šajā posmā nepiedalījās! Ak, kā es viņu tajā brīdī apskaudu! Domāju – nafig es te mokos? :) Bet paldies Raimondam un visiem „30draugi.lv” faniem par ūdens šļakatām, ko viņi mums veltīja kalna galotnē (jūs joprojām esat mūsu favorīti!). Notenterēju no kalna un sēdos vien virsū savam velo.
Tālākais posms laikam daudzām komandām sagādāja grūtības, jo kartē nebija attēlots reljefs. Zinot šos kalnainos apvidus, neapskaužu tos, kas izlēma braukt pa kartes kalnaino pusi... Šajā posmā mēs riktīgi pūlējāmies. Šķiet, vienā mirklī pat atrāvāmies un bijām līderi, bet pie kārtējā kalna, kurā īsti nevarēju uzmīties un Artūrs nevarēja man palīdzēt ar stumšanu, mūs panāca laikam kādas trīs komandas– SEL team ieskaitot. Jāpiebilst, ka Andrim šīs kartes lasīšana nesagādāja nekādas grūtības, jo, šķiet, viņš tajā skrējis pietiekami daudz orientēšanās sacensībās, lai zinātu, kurā pusē atrodas lielie kalni. Vienvārdsakot, Andris mūs atkal izglāba (droši vien ne tikai mūs, bet arī tās komandas, kas mums sekoja).Vieni no pirmajiem iebraucām Starpfinišā numur2. Papētījām karti, pēc pailga mulsuma momenta sapratām, kāpēc ieteicamajā ekipējumā bija ierakstīta saspraužamā adata un devāmies distancē. Manuprāt, riktīgi ātri devāmies distancē, jo pilnīgi bez kļūdām noskrējām visu kāju posmu. Ak, jā, nedaudz saminstinājāmies uz 32.kp, kas atradās kartes baltajā laukumā (to SEL team atrada pirmie), bet nu šo posmu veicām ātri un bez problēmām. Uzpildījām pudeles un devāmies prom – šķiet, jau kā ceturtie no visas tautas klases. Un, liekas, uz peldēšanu arī ieradāmies vieni no pirmajiem.
Tātad vēl bija palicis peldēšanas posms, viens mazais velo posms un kāju posms- orientēšanās pa pilsētu. Peldēšanā mums veicās tīri labi, vismaz līdz pusei, kad man ļoti sāpīgos krampjos sāka raut abas kājas. Lai arī sākumā pukojos par glābšanas vesti, kura peldēšanu padarīja daudz grūtāku, sajūtot drausmīgos krampjus, biju ļoti pateicīga organizatoriem par to, ka lika vestes vilkt obligāti, līdz ar to izglābjot mani no puslīdz drošas slīkšanas. Tā nu es kūļājos tālāk tikai ar rokām, ik pa laikam uzsaucot Andrim un Artūram, kurš bieži vien, peldot uz muguras, novirzījās no kontrolpunktu virziena. Visas komandas panācām uz sēkļa pie zemūdens kp, kuru neviens nevarēja atrast. Meklējām, meklējām un atkal – visa cieņa un pateicība Andrim, kurš to izcēla ne tikai mums, bet arī pārējām blakus esošajām komandām! No SF3 devāmies ārā kopā ar pārējām, manuprāt, četrām, līderkomandām. Temps bija labs un ātri vien nokļuvām sacensību centrā, kur sākās pēdējais sacensību posms – kā rakstīts leģendā, 3,9 km ar 5 kontrolpunktiem.
Kulminācija
Redzot, cik maz komandu novietojušas veloparkā savus riteņus, sapratām, ka cīņa būs izšķiroša un mēs varam tikt pie medaļām. Tieši tas, ka kontrolpunktus varēja apmeklēt izvēles secībā, deva vēl lielāku azartu un nervozitāti, jo nevarēja zināt, kur atrodas citas komandas. Pavisam nedaudz papētījām karti un devāmies distancē. Atskatoties atpakaļ, sapratām, ka komanda „Po” pēdējā posmā īstenos taktiku turēties mums pakaļ, jo arī viņi bija no mix grupas. Jēziņ, cik dusmīga es biju (Inga, atvaino!). Vēl jo vairāk tāpēc, ka zināju, ka kustos uz priekšu ar pēdējiem spēkiem, tāpēc viņiem ir labas izredzes mūs distancē apskriet. Es skrēju. Līdz aplim. Līdz kartei, kur noskaidrojām, kur atrodas Liepājas iela 13. Līdz strūklakai. Metru pa metram. Visu laiku skatoties atpakaļ, kā tikai pa mazam gabaliņam atraujamies no „Po” komandas. Līdz otrai strūklakai. Tad pa kalnu augšā līdz baznīcai. Tieši tur man ienāca prātā doma, ka pakritīšu un vairs necelšos. Nedaudz saņēmos, jo bija atlicis pavisam maz! Līdz notekcaurulei. Pie caurules sapratu, ka esam labi atrāvušies no konkurentiem, bet nevarēja kavēties, jo mēs nezinājām, kur ir citi. Līdu cauri zemūdens notekai un jutu, kā rokās un ceļgalos dūrās asie akmeņi. Mēģināju piecelties tupus, bet atsākās krampji, kas bija parādījušies peldēšanas posmā. Tā nu es līdu tālāk uz ceļgaliem un mazliet kliedzu no sāpēm. Ievēroju, ka mani kliedzieni diezgan šausminoši atbalsojās notekcaurulē.
Izlīduši no tās ārā, sākām savu ceļu uz finišu. Kaut arī tas bija nedaudz lejup pa kalnu, es knapi turējos kājās. Atceros, Andris mani paņēma aiz rokas, es aiztaisīju ciet acis un skrēju. Soli pa solim. Kādā brīdī viņš mani atlaida un es patiešām gandrīz saļimu, tik grūti man bija, turklāt tas sasodītais finišs tik lēni tuvojās! Soli pa solim, metru pa metram ar patiesu piespiešanos un sevis izaicināšanu paveikt to, ko liekas- vairs nespēju. Tā, cīnoties par katru centimetru un katru sekundi, sasniedzām Madonas Sporta centru, pagriezāmies aiz stūra un....
Nobeigums
Mans skatiens noskaidrojās tieši laikā, lai redzētu, kā finišē Kristīne Veita no SEL team. „Atkal pāris sekundes,” es nodomāju, „viņa vienmēr man ir priekšā pāris sekundes.” Šķiet, es savu roku, uz kuras bija aproce ar identu, finiša punktam sniedzu pretī jau krietnu gabalu – tik ļoti es gribēju, lai viss ir galā. Tikai atzīmējoties finišā, sapratu, ka neredzu nevienu citu komandu, izņemot SEL team. Liekas, Jānis Vanags skaļrunī ziņoja par to, ka finišu sasniegušas pirmā un otrā komanda, bet es pēc piedzīvotā vēl nebiju īsti atjēgusies. Tā pa īstam visu sapratu tikai pēc minūtēm trim, kad finišēja tautas klases trešā vieta – komanda „Po”. Un tad man bija patiešām triumfējoša sajūta. Pirmkārt, par to, ka kopīgiem spēkiem ar savu komandu spēju pieveikt visas vīriešu grupas komandas. Otrkārt, par to, ka, par spīti milzīgajām kļūdām sākumā, mēs spējām savākties un ne tikai panākt pārējos, bet arī izcīnīt jau otro uzvaru tautas klases mix komandu grupā. Un treškārt par to, ka jau pēc piecām minūtēm likās - es varu un gribu vēl, un nespēju vien sagaidīt Triatel xRace sacensību ceturto posmu.
Paldies visiem par pozitīvajām emocijām, tas patiešām bija to vērts!
Ar sveicieniem,
Anda Bīriņa
