Ko nozīmē pareizi airēt?
Uz šo jautājumu mēģināja atbildēt jau Dž. Makgregors, ieteikdams: “Pa īstam airējot, rokas jāizstiepj tālu uz priekšu un tad jāvelk atpakaļ tā, lai elkoņi virzītos gar sāniem.” Diemžēl šim padomam vairs nav īpašas vērtības – tolaik smailītē cilāja par pusotru metru garāku airi nekā mūsdienās.
Airēšanas tehnika joprojām turpina pilnveidoties, katrai nākamajai skolai pārspējot iepriekšējās. Airēšanu ietekmē laivas konstrukcija, aira forma, airētāja individuālās īpatnības un citi faktori. Tehnika mainās, piemēram, airētāja fiziskajai sagatavotībai sasniedzot jaunu pakāpi, noguruma ietekmē, pieaugot kustību ātrumam utt.
Laivu virzošais spēks rodas, airētājam pārnesot uz laivu ūdens pretestības spēku, kas iedarbojas uz aira lāpstiņu. Tāpēc lāpstiņas virzīšanās ūdenī un ar to saistītie dinamiskie procesi tiek uzskatīti par airēšanas teorijas kodolu. Ilgu laiku šajā jomā pastāvēja divi viedokļi. Pirmais – lāpstiņa ūdenī kļūst it kā par nekustīgu balstu, pie kura pievelkoties airētājs virza laivu. Neliela lāpstiņas “aizpeldēšana” ir neizbēgama, taču jācenšas samazināt to līdz minimumam. Iespējams, ka šāds priekšstats radās, pielīdzinot priekšmeta kustību šķidrumā tā kustībai uz zemes. Likās acīm redzami, ka aira lāpstiņas “peldēšana” atpakaļ (tāpat kā kājas slīdēšana, ejot pa smiltīm) samazina laivas virzīšanās ātrumu.
Otrs viedoklis – lāpstiņa ūdenī pārvietojas. Ja tā virzās ātrāk nekā laiva, uz lāpstiņu iedarbojas ūdens pretestības spēks, ko var pārnest uz laivu. Jo ātrāk ūdenī pārvietojas lāpstiņa, jo lielāku spēku iespējams pārnest uz laivu. Abiem šiem uzskatiem ir būtisks trūkums – to pareizība netika apstiprināta eksperimentāli.
Samērā vienkāršs likums, kurš arvien jāievēro, braucot laivā: īrienā jācenšas nodarbināt lielākos un spēcīgākos – muguras un vidukļa muskuļus. Salīdzinājumā ar tiem roku muskuļi daudz ātrāk nogurst. Kopēja iezīme visām airēšanas skolām ir aktīva muskuļu darbība, ķermeņa augšdaļai griežoties ap vertikālu asi, kura apmēram sakrīt ar mugurkaula stāvokli. Jo plašāka pagrieziena amplitūda, jo efektīvāka airēšanas tehnika.
Jāairē tā, lai īriens būtu atraisīts, racionāls un ekonomisks. Spēku var iztērēt lietderīgi – virzot laivu uz priekšu; neitrāli – ietekmējot tās gaitu; nelietderīgi – pretēji vēlamajai gaitai. Izskaust nelietderīgu enerģijas patēriņu, izmantot katru iespēju atslābināt muskuļus kaut uz sekundes simtdaļu – lūk, airēšanas tehnikas uzdevums!
Īriena galvenās norises kajakā
Airis satverts tā, lai, paceļot rokas virs galvas, augšdelms ar apakšdelmu veido taisnu leņķi. Apakšējā roka gandrīz iztaisnota, lāpstiņa perpendikulāri laivas garenasij. Augšējā roka saliekta, elkonis tuvu sānam, plauksta pleca augstumā brīvi tur airi. Ķermeņa augšdaļa pagriezta īrienam pretējā virzienā (3. A zīm.)
Galvenokārt ar augšējās rokas apakšdelma un plaukstas kustību aira lāpstiņu bez šļakatām iegremdē jeb “satver ūdeni”.
3. zīm. Īriens kajakā
Pagriežot ķermeņa augšdaļu, ar gandrīz iztaisnotu apakšējo roku velk lāpstiņu virzienā no laivas priekšgala uz pakaļgalu; to darot, apakšējo roku arī saliec (nesasprindzinot bicepsu), augšējo iztaisno uz priekšu, nepārvirzot pāri laivas garenasij. Ķermeņa augšdaļa pagriežas pretēji sākuma stāvoklim (3. B. Zīm.).
Kad apakšējās rokas elkonis (saliecoties gandrīz taisnā leņķī) nonāk blakus ķermenim (3. C zīm.), ar apakšdelma un plaukstas kustību aira lāpstiņu ar šķautni pa priekšu bez šļakatām izceļ no ūdens. Apakšējās rokas elkonim paliekot tuvu sānam, ar augšdelma kustību nesaspringtā plaukstā airi paceļ pleca augstumā, tādejādi ieņemot stāvokli nākamajam īrienam – otrā laivas pusē (3. D zīm.).
Īriena galvenās norises kanoe
Airis satverts tā, lai, paceļot rokas virs galvas, augšdelms ar apakšdelmu veido taisnu leņķi. Apakšējā roka gandrīz iztaisnota, augšējā nedaudz saliekta virs galvas. Ķermeņa augšdaļa pagriezta īriena pusei pretējā virzienā un nedaudz noliekta (4. A zīm.) Galvenokārt ar augšējās rokas apakšdelma un plaukstas kustību aira lāpstiņu bez šļakatām iegremdē jeb “satver ūdeni”. Vienlaikus atliecot un pagriežot ķermeņa augšdaļu, lāpstiņu velk virzienā no laivas priekšgala uz pakaļgalu (4. B zīm.). Šīs īriena fāzes izpildījumā izšķir čehu un kanādiešu airēšanas stilu. Pirmajā tiek akcentēta ķermeņa augšdaļas noliekšana un atliekšana, otrajā pagriezšana.
Tā kā airē tikai gar vienu bortu, īrieni maina laivas kustības virzienu. Kursu koriģē ar īpašu paņēmienu – aira izgriešanu. Kad apakšējās rokas plauksta ir blakus ķermenim (4. C zīm.), lāpstiņas iekšpusi pavērš pret bortu (4. D zīm.) un neļauj laivas pakaļgalam slīdēt uz aira pusi.
Kursu var arī koriģēt, īriena beigās atspiežot pakaļgalu (sk. nodaļu “Atspiešana”). Tas ir vienkāršāk, taču palēninās laivas gaita.
4. zīm. Īriens kanoe
Kurss jāietur, ekonomējot kustības. Ne kanoe, ne kajakā nav lietderīgi turpināt īrienu tālu aizmugurē. Izdevīgākais darbības lauks ir airētājam priekšā.
Tomēr krāčainā upē nav ieteicams pagarināt īrienu, pārlieku izstiepjot apakšējo roku. Taisna roka slikti amortizē triecienu – ja aira ceļā gadās šķērslis, jūs riskējat savainot elkoņa vai pleca locītavu.
Augšējo roku var virzīt taisni uz priekšu, lokā augšup (5. A zīm.) vai līmeniski, lokā sānis (5. B zīm.). Pirmajā gadījumā lāpstiņa virzās cieši gar bortu un galvenokārt dzen laivu uz priekšu. Otrajā uz laivu iedarbojās lielāks griezes moments. Šādu īrienu sauc par lokveida īrienu, ievirzošo īrienu jeb apairējienu, un tas ir izdevīgs virziena maiņai.
5. zīm. A - īriens, B - lokveida īriens
Īpašs īrienu kvalitātes nosacījums ir “ūdens sajūta” jeb “muskuļu sajūta”, kas saistīta ar airētāja koordināciju. “Ūdens sajūta” palīdz laikus “satvert ūdeni”, vienmērīgi vadīt airi, saskaņot īrienu garumu ar īrienu tempu u.c.
Atpakaļ!
Manevrējot laiva nereti jāvirza ar pakaļgalu pa priekšu. Ačgārna braukšana sagādā raizes gan ķermeņa neērtā novietojuma un situācijas sliktās pārskatāmības, gan laivas neizdevīgā stāvokļa dēļ – ja pārāk noslogo pakaļgalu, tas iegrimst un braucamais virzās pavisam citādi, nekā to vēlas tā vadītājs.
Kustību norise gan kajakā, gan kanoe notiek pretēji: apakšējā roka kļūst par virzošo, augšējā – par velkošo. Aira tvēriens nemainās – tātad iras ar lāpstiņas izliekto pusi! Kanoe vieniniekā īriena beigās airi izgriež pie priekšgala vai arī atspiež priekšgalu. Ķermeņa augšdaļu nedaudz atliec atpakaļ un pagriež, lai, skatoties pār plecu, kontrolētu virzienu.
Atbalsts
Kā pret ūdeni atbalstīties? Vispirmām kārtām – jānotic, ka to var izdarīt, jāpārvar psiholoģiska barjera. Arī meistari krācēs zaudē līdzsvaru, taču zibenīgi ar aira lāpstiņu atbalstās pret ūdeni un neapgāžas. Ir divi atbalsta veidi.
Apakšējais atbalsts (6. A zīm.): augšējā roka jostasvietas līmenī, ar apakšējo lāpstiņas ārpusi spiež pret ūdeni.
Augšējais atbalsts (6. B zīm): augšējās rokas apakšdelms pleca augstumā, ar apakšējās rokas apakšdelma un plaukstas kustībām lāpstiņas iekšpusi slidina pret ūdeni, it kā glaudot tā virsmu, vai arī spiež ar lāpstiņas iekšpusi pret ūdeni.
6. zīm. A - laivas sasvēršana, sagāžot ķermeņa augšdaļu sānis, apakšējais atnalsts, B - laivas sasvēršana, nesagāžot ķermeņa augšdaļu sānis, aigšējais atbalsts, C - straume spiež uz nesasvērtās laivas malu! Jāgāžas...
Ja, laivai gāžoties, izraudzītais atbalsta veids “netur”, var acumirklī pāriet uz otru. Kad lāpstiņa iegrimst, to zibenīgi pagriež ar šķautni uz augšu, izceļ virspusē, pagriež iepriekšējā stāvoklī un turpina atbalstīties. Jo lielāka aira un ūdens ātruma starpība, jo labāks atbalsts.
Sasvēršana
Laivu var sasvērt divejādi. Vispirms pamēģiniet to izdarīt, sagāžot ķermeņa augšdaļu sānis . Tā var atvieglināt dažus manevrus, palielināt aira darbības lauku, nodrošināties pret centrbēdzes spēku, kas tiecas apgāzt uz pagrieziena ārpusi.
Otra iespēja – sasvērt laivu ar gurniem, nesagāžot ķermeņa augšdaļu sānis . Airētājs saglabā relatīvi stabilu stāvokli (smagumcentra projekcija neizvirzās ārpus atbalsta laukuma), tāpēc nav nepieciešams atbalstīties; airi var izmantot citu tehnikas paņēmienu izpildei. Šādu sasvēršanu izmanto virziena maiņai – laivu sasverot, tās zemūdens daļa kļūst asimetriska un “kuģis” virzās pa loku pretēji sasvēršanas virzienam.
Noslogošana
Manevrējot laivu ne tikai sasver ap garenasi, bet arī noslogo ap šķērsasi. Airētājam noliecoties uz priekšu, priekšgals iegrimst dziļāk ūdenī. Un otrādi – atliecoties atpakaļ, tiek noslogots pakaļgals. Noslogošana maina pagrieziena trajektoriju. Pirmajā gadījumā pakaļgals it kā griežas apkārt priekšgalam, otrajā – priekšgals apkārt pakaļgalam.
Pagriezienos ap laivu rodas virpuļi, kas palēnina tās gaitu. Pārmaiņus noslogojot priekšgalu un pakaļgalu, var mazināt to ietekmi. Tomēr ātrāka un kustīgāka ir nesasvērta un neslogota laiva. Šūpošanās, zvalstīšanās, klanīšanās un tml. izraisa nevajadzīgu iegrimes profila maiņu, kas palielina ūdens pretestību un rada ātruma zudumu.
Strauji startējot, iegrimst laivas pakaļgals, strauji bremzējot – priekšgals. Tas nav izdevīgi, tāpēc, sākot braukt, jācenšas noslogot priekšgalu, bet bremzējot – pakaļgalu.
Slaloma “augstākās pilotāžas” elements – laivas pakaļgala vai priekšgala iegremdēšana ūdenī zem vārtu kārts, lai nepieskartos tai. Izpildot iegremdēšanu, ķermeņa augšdaļu noliec ļoti enerģiski, parasti vienlaikus ar lokveida īrienu uz priekšu vai atpakaļ. Sacensībās šis paņēmiens ļauj saīsināt ceļu starp vārtiem.
Straumē ar noslogošanas palīdzību pēc vajadzības pastiprina vai pavājina atsevišķu ūdens plūsmu iedarbību uz laivu.
Kontrēšana jeb bremzēšana
Ja reiz braukts laivā, kontrēšana nav nekas svešs. Parasti ar to iepazīstina pieredzējušāks ekipāžas biedrs, aizrādīdams: “Vai es tev neteicu, ka vajadzēja kreiso uz priekšu un pēc tam labo atpakaļ?!”
Jo tālāk no borta virzās aira lāpstiņa, jo lielāks griezes moments. Visefektīvāk laivu var pagriezt ar plašu lokveida īrienu no priekšgala līdz pakaļgalam vienā laivas pusē un ar sekojošu tādu pašu īrienu no pakaļgala līdz priekšgalam otrā pusē. Abi īrieni darbojas savstarpēji pretēji (viens virza laivu uz priekšu, otrs atpakaļ) vai arī pretēji laivas gaitai.
Kontrēšana zināmā mērā ir tā pati bremzēšana. Pietaupiet kontrēšanu kā radikālu līdzekli krasai virziena maiņai!
Raksts pārpublicēts no www.campo.lv