Mūs pieredze piedzīvojumu mačos – pavisam necila, pat atmetot kautrību. Divi esam daudzbērnu tēvi, trešajam arī ir, tomēr vēl ne tik daudz. Xrace startējam bez sponsoriem, solījumiem un tikai ar vienu uzstādījumu, - sev par prieku! Mūs vieno kustības dabā! :)
Svētdienas agrs rīts
Agrs svētdienas rīts, zilas debesis, spīd spoža saule, + 14C. Sigulda-Ādaži-Rīga un JAUTRIE TĒTUKI ir atkal kopā. Pa ceļam sauli nomaina pelēks padebesis, sāk smidzināt un aiz Rīgas temperatūra strauji krītas. Ogres posms tālu aiz muguras, to vairs nepieminam, kā ne kā Tukums tūlīt būs klāt. Pa ceļam Milzkalnē apskatam riteņu parku. Vēlāk, izlasot distances aprakstu un noliekot riteņus, šķiet, ka būs iesildīšanās skrējiens no Tukuma līdz Milzkalnei. Domas mainās, kad sportisti savu startu sāk ļoti līgani. Vēlāk ir arī skaidrs kāpēc tas tā. Drēgnums sākt ķerties pie kauliem, tomēr satiekot baltās un smaidīgās SEL Team meitenes atkal ir OK (mums ar viņām bija spraigs finiša spurts Ogrē) :)
Ekipējums
Ņemot vērā Ogres pieredzi un distances sprinta raksturu, šajā posmā esam samazinājuši līdz ņemamo mantu daudzumu, kā arī dzērienu litrus līdz minimumam. Iztiekam ar možu garu, vienu nelielu mugureni ar dzeramo maisu, želeju, batoniņiem un velo remotkomplektu. Iepriekš lasīju Forumā, ka braucot ar riteņiem var noderēt ķēdes izspiedējs tai pārtrūkstot. Nezināju, kas tas tāds ir, bet Siguldas „Gandrā” tādu iegādājos un pat izmēģināju ar līdz iedoto ķēdes gabalu. Cerams, ka remonts nebūs vajadzīgs, lai gan mūsu zirgi, tāpat kā mēs paši, nav pirmā svaiguma un vairāk tūrismam piemēroti :)
Starts
Tuvojas starts. Lietus ir pierimis, lai gan debesis ir draudīgi zemas un pelēkas. Orgi noslēpumaini saka, ka būs jāseko viņiem, kaut nevienam vairs nav noslēpums, ka būs jābrauc ar vilcienu :)
Teorētiskais starts. Ātrs gājiens, jeb lēns riksis līdz stacijai labi noder, lai iekustinātu dzīslas un paskatītos apkārt uz citām komandām. Sajūta kā 9-ajā gadā pie Ziemas pils, kad tautas masa plūst pa ielu uzbrukumā un ielas pavēlnieki – automašīnas spiestas apstāties vai lēnām vilkties aiz mums :) Sagaidām stacijā vilcienu un laižam „pa zaķi” līdz Milzkalnei. Izkāpjot no vilciena, jau pavisam skaidrs, kurp būs jādodas, jo redzami Milzkalnes muižas torņi, kur izvietojies veloparks. Daži ir pavisam atbrīvojušies un plēš jokus uz nebēdu, citi turpretī ļoti nopietni gaida „troksni”, lai izrautos pirmie skrējienam.
Praktiskais starts. Ārprāts! Kādi 200 tautenieki, aizmirstot, kas rakstīts nolikumā par privāto īpašumu un to, kāds lauks izskatīsies pēc viņiem, joņo pa labības lauku. Dažu saucieni, ka jāskrien pa ceļu, izplēn starta eiforijā. Nu kur tie pirmie ātrāk tikuši...? Kādam vīram, skrienot ārā no lauka, sapinas kājas garajā zālē un viņš nogāžas mums priekšā uz asfalta. Sāpīgi!
Pirmais posms - velo
Skrienam pa ceļu, ņemam kartes, sadalāmies uz pirmajiem trīs KP un minam. Man jāņem KP2. Piebraucu un nedaudz samulstu. Dalībnieki met riteņus zemē un skrien uz KP2 gar grāvi, kaut kartē iezīmēts ceļš un kas tā par māju, kartē tādas nav!? Kristīne (SEL Team) uzsauc, ka karte veca un māja jauna! Jāpiekrīt!
Pie karjera nolieku riteni ieskrienu tajā un tikai tad atminu, ka precīzu KP atrašanās vietu neatceros. Tomēr Z virziens un kāds no stūriem bija. Kompass pie Jāņa mugursomā, tamdēļ jāskatās debesīs, kas nomākušās un sauli knapi mana. Tas palīdz un pirmais KP ir! Minu uz norunāto tikšanās vietu, kad nākamajā krustojumā izdzirdu Jāņa saucienu, hm, no kuras puses!? Viņam jābūt priekšā, bet kāpēc viņš pēkšņi uzrodas no aizmugures? Jānis min pedāļus šķendējoties – neuzmanīgi skatoties kartē esot pavilcies līdzi citiem braucējiem un attapušies „tupikā” uz ceļa, kas kartē nav bijis iezīmēts. Par laimi ātri attapis un braucis atpakaļ. Jānis aizskrien pa pļavu ņemt KP3 un tikmēr Normunds arī ir klāt. Nākošie mirkļi bija mums īpaši jautri... Burzma ir liela, tamdēļ Normunds pamin tālāk, kur mazāk riteņu, bet pēc brīža pienāk pie manis, jo gaidu pie Jāņa braucamā. Norunājam kā brauksim no KP4 uz SF, ņemam manu un Jāņa riteņus, lai aizstumtu uz priekšu, lai vieglāk raut tālāk. Nonākam vietā, kur vajadzētu būt Normunda ritenim, bet tur tikai nolīkusi zāle... Normunds maina krāsu un balsi, secinot, ka kāds ir paķēris viņa braucamo. Ups, ko nu! Sākam skatīt kurš varētu būt liekais ritenis, to te ir daudz, bet kā lai zina kurš ir īstais. Sajūtas sūdīgas. Normunds dodas uz vietu, kur pirms mirkļa abi pētījām karti, pēkšņi noliecas, paņem riteni un smaida. Ja jūs zinātu kāds tas bija smaids!!! Izrādās, viņš nākot pie manis, savējo braucamo arī bija atstūmis un par to piemirsis, bet es to neredzēju, jo biju iegrimis kartes pētīšanā. Tūlīt arī Jānis ir klāt no KP3 un viņš nesaprot ko mēs tādi jautri!? Esam taču JAUTRIE TĒTUKI ha, ha :)
Dodamies uz KP4. Cilvēki smuki brauc/skrien pa pļavā iebraukto sliedi turp pa labo pusi, atpakaļ pa otru. Tomēr pie KP neliela drūzma. Daži kāpj augšā mednieku tornī, bet tad tiek saukti atpakaļ, atgādinot, ka aprakstā bija noteikts, ka SI atrodas 4 m no prizmas. Minam tālāk. Izbraucam uz lielā ceļa. Jāņa nav. Gaidām, gaidām, nav. Varbūt ritenis nojucis, jābrauc skatīt. Pēc pāris minūtēm viņš parādās. Izrādās, viņš nebija manījis, ka Normunds ir mums priekšā (mani garā auguma dēļ grūti nepamanīt) un to gaidījis. Tas ir labi, esam komanda, tomēr šādi vairāk nedrīkst kļūdīties. Kaut kā tie pirmie četri KP mums ņemas kā pa celmiem, laikam vēl neesam iesiluši.
Ceļš nogriežas uz Milzkalnu. Nu, protams! Lasot aprakstu tā arī šķita, ka dzīs mūs tur augšā, kā nekā iespaidīgākie kāpumi Tukuma apkārtnē. Uz lauka sākas pretvējš. Man ir lielā rāmja 28” riteņu minamais un vējam ir kur ieķerties. Minam smagi, vecums nenāk ar ziediem, jauniešu mix komanda mums aizbrauc garām, bet vai tādēļ mēs raudājām!? Sākas kāpumi un tur mēs jauniešus dēļ viņu daiļā „enkura” apdzenam :)
Otrais posms – laivas + kājas
Pirmais SF ir klāt. Riteņu parks jau diezgan pilns, tomēr laivas vēl ir. Kā jau iepriekš esam nolēmuši, Jānis skrien pa krastu pēc KP 8,9 un 12, kurš krastā jāņem diviem, savukārt es ar Normundu nesam laivu uz laipu. Airējam un lecu ārā uz lielās salas, kur jāatzīmējas tikai vienam. KP ir augšā priedē, kur arī es netieku klāt, izstiepies cik vien varu garumā. Pieskrien citas komandas pārstāvis. Saku viņam, lai viņš notupstas un noliek kāju uz kuras pakāpties. Viņš domu nesaprot un tā dīvaini uz mani paskatās. Es viņam pretī, ka augšā pa vienam netiksim, ja nu vienīgi kādam ir elektriķu kāpšļi līdzi, vai arī izbīdāmie nagi. Nu viņam pielec un, viens otram piepalīdzot, KP11 paņemam.
Tālāk airējot uz mazo salu satiekam meitenes, kas saka, ka būs jāpeld. Tam mēs esam gatavi. Tas tomēr labāk nekā iestigt dubļos. Tuvojoties krastam, redzam kādu dalībnieci, kura virs ceļgaliem ir iegrimusi krasta zampā un kāds viņai stumj klāt laivu, lai viņa tajā varētu ievelties. Smagi tur viņiem gāja. Ņemam KP12 un esam slapji, īpaši pateicoties baļķim, kas ir zem ūdens šķērsām pirms punkta. Klāt arī Jānis paņēmis abus paredzētos KP. No peldēšanas pēc KP9 viņš izvairījies, jo bija iemanījies nobalsot garām braucošu laivu. Super, ka ir tik atsaucīgi cilvēki. Airējot jau atpakaļ pārmijam kādus vārdus un arī apdzenam komandu „Trīs vīri laivā”. Domājams, tas mums izdevās, jo laivā viņi bija tikai divi :)
Sākam kāju posmu. Kļūdāmies kartes izvēlē (ko secinām tikai vēlāk), jo esam piemirsuši Distances apraksta ieteikumu par topogrāfiskās kartes izmantošanu, kā rezultātā, vadoties no aerofoto kartes, lieki uzkāpjam kalnā un zaudējam vismaz 5-as tik dārgās minūtes! Nokāpjam otrā pusē no kalna, atrodam KP13, bet pacēlāja būdu ar KP14 var redzēt jau pa gabalu. Nu vairs no kārtīgas saslapināšanās neizvairīties, jāšķērso bebru uzpludinājums. Es kā garākais brienu pa priekšu, lai Jānis ar Normundu var novērtēt ūdens dziļumu. Pēc brīža viņi tik noelšas, kad es pazūdu zem ūdens. Buļ! :) Grāvis ir šaurs, bet dziļš. Šie abi, stāvot ūdeni līdz viduklim lec, kaut paši nezin kur, jo sataustīt dibena reljefu neiespējami, to var tikai uzminēt. Izdodas! Pēc brīža arī KP14 paņemts. Tālāk pa iemītu taku, kopā ar vairākām komandām nokļūstam pie Šnīdaru mājām (tanī brīdī vēl to nezinājām). Visi sāk skatīt kartes. „Trīs vīri laivā” aizvelk uz Z un tā kā viņiem ir 101 numurs, tad daži pavelkas arī līdzi. Mūsu domas no 101 atšķiras diametrāli pretēji, griežamies uz D kopā ar 174 komandu. Šie saka, ka ir vietējie tukumnieki un apkārtni zinot. Uz to mēs arī iekritām :) Pēc brīža saprotam, ka vietējie mūs ved neceļos. STOP. Tomēr paldies jums džeki, ka pateicāt, lai velkam ārā karti Nr 4, jo nezin kāpēc neviens no mums (pašiem dusmas uz sevi) to neatcerējās, kaut aprakstu izlasījām. Saliekam kartes kopā un ar topogrāfisko karti tālākie KP ņemas ātri un precīzi un vēl paspējam apskatīt smukās ainavas no kalna augšas. Pie KP19 atkal satiekam Trīs vīrus laivā. Visi esam metuši liekas cilpas un tālāk kļūdu ar kājām vairs nav. Veloparkā viņi mums prasa kaut ko līmējamu, jo vienam nopietni asiņo rokas pirksts. Diemžēl šajā reizē mums ir tikai marle, bet ar to vien nepietiek. Lai arī viņi ir mūsu sīvākie konkurenti jūtamies draņķīgi, jo nevaram palīdzēt. Pēc brīža cita komanda izpalīdz, jo somā atrodas leikoplasts. Tas ir labi, ka izlīdzam viens otram, tas padara šīs sacensības tikai labākas.
Trešais posms - velo
Tālāk velo pavēle, kur iepriekš jāsazīmē pareizie KP kartē. Es un Jānis skatam kā atbilst konfigurācija un virzieni „uz aci”, savukārt Normunds, kā ātrs rēķinātājs, pārrēķina mērogus. Mūsu un viņa versija sakrīt, tamdēļ varam lekt uz riteņiem un dodamies pa taisno kalnā augšā. Pusceļā saprotam, ka šī laikam nebija labākā doma. Tomēr mierinām sevi ar to, ka ne visi ir braukuši no Milzkalna lejā. O, tas bija viens traks nobrauciens, bija jālīkumo gan pa taku, gan starp skrienošajiem citu komandu dalībniekiem :) Pēc KP17 smilšu karjerā ir nelielas pārdomas kā doties uz KP30. Ieraugam, ka kartē ir vāji iezīmēta taisnāka taka, kura gan vienu brīdi pārtrūkst. Nospriežam, ka esam taču piedzīvojumu mačos un nav ko pa ceļiem vizināties – ņemam pa neceļiem. 117-tā komanda dara tāpat, iesēžoties mums „astē”, neskatoties uz mūsu brīdinājumu, ka mums sekojot var sanākt visādi :) Tā arī bija. Ceļš nav braucams, jāstumj un brīžiem pat jānes. Vēlamā stiga arī aizaugusi. Stumjam labu brīdi, kamēr ir taka pareizā virzienā. Parādās arī kāds ceļš, kurš nav kartē, īss samulsuma brīdis, bet tur jau arī meklētais KP. 117-tie turas līdzi, tomēr īsi pirms KP32 pazūd un mūs panāk kādu brīdi vēlāk, kur pēc mūsu jautājuma vai paņēmuši KP32 viņu smaidus sejā aizstāj samulsums. Nekavējamies un dodamies SU1 virzienā. Izbraucot no meža jau redzam Tukuma torņus, šķērsojam pļaviņu līdz šosejai un braucot gar kādām mājām mūs pamana divi brangi un kā beigās izrādās arī nepiesieti suņi. Izskatās, ka viņi mūs ir gaidījuši slēpnī! O, kas tad sākās! Sen tik ātri nebiju uzņēmis ātrumu un vilcis, cik tik var pamīt. Drīz suņu zobu klaboņa atpaliek un esam Tukumā. Tāda neliela baža par komandu, kas brauca aiz mums, viņiem būs jabrauc garām jau lēcienam gataviem rējējiem, bet varbūt ka tā domāja arī iepriekšējie un tie suņi jau dienas gaitā vairāk noguruši kā mēs?!
Speciālie uzdevumi jeb SU
Durbes pilī mūs gaida dzēriens un SU1. Diemžēl mani ir panācis „vecais draugs” - krampis kājās. Velk abas. Šādi laika apstākļi (mitrums un vēsums) kombinēti ar slodzi mani moka. Biju tam nedaudz gatavojies un jau pirms starta izdzēris vienu magnēzija kapsulu. Tagad ņemu nākošo. Šķiet nedaudz palīdz, jo nesavelk pavisam čokurā, kustēt varu, bet izpildīt SU1 nevaru. Kā man gribējās izbaudīt brīvo kritienu, varētu pat uztaisīt atmugurisko salto, bet ne ar šādām kājām. Lai uzlabotu gaisotni, Jānis sāk mums stāstīt savu kāzu dienu piedzīvojumus, jo pār šo tiltu nesis jauno sievu :) Par cik jālec tikai vienam, saskatāmies, bet Normunds te vairs nav jāskubina un noplēš lejā vienā mirklī. Lecam „zirgos” un dodamies prom no Tukuma. Sāk līt smalks lietus, kuru meteorologi kādā saitā bija nosaukuši par „washer”, bet tas mums netraucē, jo esam kustībā, kā arī domas silda no orgu puses it kā, starp citu, pamestā ziņa, ka esam 8-tie! :)
SU2. Daži riteņi veloparkā jau ir priekšā, arī SEL Team, kas mums tikai uzsit asini pakustēties ātrāk :) Tiesneši kā tādas slapjas salmu čupiņas. Lietus, ar garu zāli apaugušas drūmas ēkas un ap tām drudžaini kustīgi piedzīvojumu meklētāji :) Sadalāmies. Normunds ņem pirmos trīs angārus, es nākamos, Jānis skrien uz tālākajiem. Un sanāk tīri secīgi – Jānis atrod KP uz pirmā angāra, es otrajā, Normunds divus pārmeklējis un trešajā KP ir! Pamanām tik, ka ap angāriem nu jau saradušies daudz vairāk dalībnieki, daži pat izmanto telefonus, bet tas mūs vairs neuztrauc, laižam tālāk!
KP39, vecas mājas drupas. Vajadzētu man kāpt augšā un normālos apstākļos ar diviem lēcieniem būtu uz sienas. Rokas ir nosalušas, pirksti balti nejūtīgi, riteņa stūri turu tikai ar īkšķiem un delnu. Kāpējs neesmu, bet te Jānis veikli uzrāpjas uz drupām un to paņem. Te nav aizķeršanās, skrienam uz ceļu, kur atstāti mūsu riteņi.
Tālāk sākas drūmais miniens. Vējš pa Ventspils šoseju velk ieslīpi pretī, fūres brāžas garām un rausta, nošķiežot ar ūdens-dubļu maisījumu. Nogurums un krampji dara savu. Nākamais SU tuvojas lēni un sāpīgi. Var redzēt, ka ir bijis grūti, jo nav pat īsti spilgtu iespaidu, kurus te varētu aprakstīt.
Pie SU3 atkal ieraugam SEL Team riteņus. Kārtējā drupu apskate. Teritorijā mētājas dzeloņstieples – tās gan mums nepatīk. Pēc brīža arī meitenes, kas ir bišķi škrobīgas, jo nevar atrast KP41. Arī mums ar tā atrašanu gāja visilgāk, bet pēc izslēgšanas principa un fotogrāfa klātbūtnes idenficējam vajadzīgo objektu! Būsim sacensību laikā iepazinušies ar vietējiem bijušās armijas objektiem :)
Atkal uz riteņiem un smagā mīšanās pa šosejas malu. Nu ko tu jaunam un stipram padarīsi – uz taisnes mums „kā stāvošiem” garām aizbrauc mix komanda :) SU4 sasniegts un graustu apskate var turpināties. Vairāku komandu kopīgā darbā tiek atrasti pēdējie KP un tad jau ātrais nobrauciens, tiltiņš pār upīti, kāpiens pa trepju trepēm un Red bull vārti mūs gaida. Finišs! :)
Pēc finiša
Duša, vakariņas, šampis un komandas biedra plecs uz apbalvošanas pjedestāla! Kas var būt labāks par šo!? :)
Secinājumi un noslēguma komentāri
Mums patika, paldies organizatoriem! Ja kāpjot uz pjedestāla Ogrē smaidījām kā loterijā laimējuši, tad atkārtota otrā vieta Tukumā mūs padarīja bažīgus – vai atkal veiksme vai tomēr pamatdevīze – „visu izdarīt precīzi, kļūdīties nevaram īpaši atļauties, jo nav tik daudz spēka, lai kļūdas labotu” arī šoreiz ir nostrādājusi!?
Tiekamies Madonā, par ko Normunds komentēja: „Tagad jau pie trešās reizes - kad pirmās nakts burvība jau ir pāri un otrā nakts arī pavadīta, ir jāsadala lomas!” :)
Pamatteksts: Rolands
Papildinājumi: Normunds un Jānis
Kopā: JAUTRIE TĒTUKI, jeb 3T:)