Kāda ir sajūta, iegūstot pirmo vietu un aiz sevis atstājot gan mix, gan vīriešu komandas?
Zanda: Sajūsmas kliedzieni. Tādi bija mūsu saucieni finišējot. Ieskrienot finišā, redzējām, ka neviens vēl nav atgriezies, jo pēdējo posmu aizgājām četras komandas gandrīz reizē katrs uz savu pusi. (Pēdējais bija kāju posms pa Madonas pilsētu, apmēram 4 km – aut. piez.) Kad finišējām, mikrofons nedarbojās un mūzika pat neskanēja. Tad sapratām, ka esam pirmās! Tas bija tāds kliedziens no manas puses!
Kristīne: Bet tā ir laimes spēle! Jo tie punkti jau ir jāatrod. Cerība, ka varam uzvarēt, radās brīdī, kad ar Cosmopolitan komandu samainījāmies pie strūklakām (Cosmopolitan komandā startēja Andris Kivlenieks – Latvijas vadošais juniors orientēšanās sportā). Un tad beigas jau bija tikai uz gribasspēku un Zandas uzmundrinājumiem, jo spēka vairs nebija.
Vai šis posms nebija vieglāks par Tukuma posmu?
Kristīne: Tā nevarētu teikt, jo bija daudz ūdeņu. Un tas bija grūtāk, lai gan citiem, iespējams, bija vēl grūtāk. Jo mēs neesam nekādas lielās peldētājas. Mēs izejam uz kāju posmiem. Un te pirms finiša arī iekrita tieši kāju posms.
Bet šoreiz kāju posmu bija maz.
Zanda: Jā, un tajā posmā pie biatlona trases mēs nesapratām, ka vajag ar drošības adatu caurdurt punktus, lai redzam, kur tie atrodas. (Punkti bija sazīmēti uz tukšas kartes, un tie bija jāpārceļ uz citu karti. Abām kartēm vienādi mērogi – aut. piez.)
Mēs gājām vienkārši pēc azimuta. Un pusdistancē izdomājām, ka vajadzēja taču izdurta ar adatiņu cauri, lai zinām, kur jāmeklē.
Tad orientēšanās ir jūsu stiprā puse?
Smejas.
Kristīne: norādot uz Zandu: Viņa mums bija Latvijas izlases vasaras orientieriste.
Zanda norādot uz Kristīni: Un viņa mums bija Latvijas izlases ziemas orientieriste.
Kristīne: Un Ilzei nav izvēles, viņai vienkārši jātur līdzi.
Grūti?
Ilze māj ar galvu.
Zanda: Mums katru reizi ir savādāk. Pagājušoreiz, kad bija tie lielie pārbraucieni, tad es atpaliku un plīsu nost. Ar riteni es viņām netieku līdzi. Tad viņas mani uzmundrina: nu, Zanda, Zanda, sarauj, sarauj. Tagad bija otrādi, man stiprākas kājas un es uzsaucu viņām: meitenes, nu mēs taču varam!
Vai nedomājat pāriet uz sporta klasi?
Zanda: Mēs esam par to domājušas. Iespējams, pēdējā posmā vienkārši pamēģināsim. Jo, godīgi sakot, Ilzei sporta klasi izturēt būs grūti. Viņai jau tagad ir pagrūti.
Bet ir taču patīkami pārsist vīriešu komandas, vai ne?
Zanda: Protams! Mēs ļoti cienām pārējās sieviešu komandas par drosmi trim sievietēm to visu pievarēt, bet mums tomēr vēl ir vecais sporta rūdījums saglabājies. Un tāpēc mēs vairāk ar mix un vīriešu komandām sacenšamies. Kaut gan vienā punktā pie 20. kontrolpunkta diezgan samaldījāmies, iekritām un ieraudzījām meiteņu komandu. Tas gan mums bija pārsteigums!
